"Tikai neko nesalauziet!"

Par šo zelta citātu mazliet vēlāk - vispirms pastāstīšu, kā mums iet. Esam atkalapvienojušies! Vadims un Vitālijs labi nospēlēja Kondomas turnīrā (par dzīvošanas "izcilajiem" apstākļiem, jādomā, pastāstīs Vadims pats, par ko varēs smieties tik pat ilgi, kā par slaveno Pardubices braucienu 2002.gadā), es ar Ilmāru ne visai, taču visi priecājāmies, ka atkal esam kopā. Benasque jau ir aiz muguras, aizbraucām uz nākamo turnīru Balaguerā, kur Ilmārs dzīvo piešķirtā viesnīcā, bet mums pārējiem - ar ko lai sāk? :)

Viss sākās ar to, ka pirms tūres mēs par vēlu sākām prasīt kondīcijas Balagueras turnīram. Organizatori Ilmāram visu jau bija iedevuši, bet mūs pārējos pasūtīja nafig. Sapratu, ka jāliek lietā manas PR prasmes. Uzrakstīju žēlabainu vēstuli, ka četri bomžiki no Latvijas traki grib atbraukt uz Balagueru, naudas nav, dzīvosim kaut klosterī un vienā istabā, izreklamēsim viņu turnīru pa visu Latviju, bet iedodiet šiem četriem badakāšiem vismaz kaut ko! Sākumā atbilde bija skaidrs "nē", taču pēc neilga laika viņu sirdis atmaiga un es saņēmu atbildi, ka kaut ko tomēr iedos. Nezinājām gan, ko tieši.

Atbraucām uz Balagueru un mūs aizveda uz... augstas klases dzīvokli, kurā ir viss - divas istabas plus kopējā, virtuve, balkons, ledusskapis, TV, gludeklis, veļmašīna un pat šaha galdiņš un grāmatas krievu valodā! Kāds laiks man pagāja ar pavērtu muti, kamēr mēģināju aptvert, kas gan šajā dzīvoklī vispār nav. Atradu - nav interneta, diemžēl. Vadims Maksam uzreiz nolasīja lekciju - "Mēs esam svešā dzīvoklī, uzvedieties ļoti prātīgi un tikai neko nesalauziet!". šie viedie vārdi tika rupji pārkāpti un sabradāti jau otrajā dienā, kad pats Vadims nolauza savas gultas kāju. Gulta tagad turas uz Pringles čipsu pakas un nav zināms, kad dzīvokļa īpašnieks to pamanīs...

Ir nelielas tehniskas problēmas ar auto - kaut kas nav īsti labi ar riteni, it kā lielu un tiešu problēmu nav, servisā neko neatrada, taču šķiet, ka tas mums liks mainīt turpmākos plānus. Ir doma pēc šī turnīra braukt atpakaļ Latvijas virzienā visiem kopā un spēlēt citos turnīros pa ceļam. Tas tāpēc, ka mēs joprojām būtu 3 šoferi, savādāk pēc pēdējā Spānijas turnīra es, Vadims un Makss uz mājām lidotu ar lidmašīnu, bet Ilmāram nāktos no Spānijas uz Latviju atbraukt vienam, jo Vitālijam nav tiesību, turklāt ar aizdomīgo riteni. Tuvāko dienu laikā izlemsim, ko darīt...