Wow...man tiešām nav citu vārdu pēc šodienas piedzīvojumiem! Taču visu pēc kārtas. Šodien no rīta izlēmām uzkāpt Pireneju kalnos, kas ieskauj Benasque ciematu, izgājām jau pirms 9 no rīta. Sākumā bija doma aiziet līdz aptuveni 1700 metru atzīmei, taču tikuši tik tālu, sajutāmies varonīgi un nolēmām, ka mēs spējam vairāk. Mūsu mērķis bija vismaz 2200 metru atzīme, taciņa pagrūta un stāva, taču enerģijas visiem papilnam, apņēmības vēl vairāk.
Tā nu mēs kāpām un kāpām, bildējām skaistas bildes, dzērām no vietējiem avotiņiem ūdeni un sajutāmies kā pasaules kingi. Pievārējuši aptuveni 2100 metru atzīmi, es jau gribēju griezties atpakaļ, jo pulkstens jau draudīgi tuvojās pusvieniem, bet mums spēle sākas četros. Vairākums tomēr ņēma virsroku un tupus, rāpus, zobiem un nagiem mēs turpinājām kāpienu nu jau bezgala stāvajā kalnā. Jau sen kur tas laiks, kad taciņa bija kaut kur noziedējusi. Uzkāpām! Urrā, nobildējāmies pie 2280 metru atzīmes, uzvilkāmies vēl līdz vienam pauguram, kas varētu būt 2300 metri un beidzot vilkāmies lejā.
Vilkāmies, vilkāmies, līdz sapratām, ka esam pazaudējuši taciņu! Pamēģinājām pa labi, pa kreisi, taču sapratām – mēs esam apmaldījušies. Vitālijs un mazais Makss jau rāpās atpakaļ kalnā, lai taciņu meklētu tur, taču manas kājas bija kā lupatas, un ņemot vērā, ka uz partiju jāsteidzas ir tikai mums diviem, jo pārējie tūlīt brauks uz Franciju, es ierosināju Ilmāram kāpt lejā pa taisno. Tur bija tāda padziļa ieleja, diezgan nepiegružota un likās, ka nebūs problēmu. Aijaijai....Kāpām un cerējām, ka uzdursimies uz jau minētās taciņas, taču tā ne čiku, ne grabu. Vienkārši nav! Toties aizvien vairāk sāka parādīties dažādi krūmi ar dzelkšņiem, stāvas klintis mūsu ceļā, vai arī vienkārši nenormāls ceļš. Bijām aizgājuši jau par tālu, lai atgrieztos, taču uzvanījām Vadimam, vai vismaz viņi taciņu ir atraduši. Ir. Fū, vismaz sirds mierīgāka palika, taču mūsu pašu situācija no tā vieglāka nepalika.
Turpinājām kāpt lejā, gan tupus, gan šļūcot uz dibena, jo kājas jau sen vairs neklausīja. Kādas trīs reizes rāpāmies lejā no vismaz 5 metru augstām un diezgan stāvām klintīm, tagad es jums varu pastāstīt visu par Spānijas floru jeb kādi pretīgi krūmi aug kalnu ielejās! Ūdens jau sen kā bija beidzies un papildus milzīgajam nogurumam parādījās arī neizturamas slāpes. Taču saulīte mūs nedomāja pažēlot un turpināja cepināt ar saviem 30+ grādiem. Pē. Beidzot! Ieraudzīju strautiņu! Nežēlojot drēbes, pielecu klāt jeb pareizāk sakot nošļūcu lejā un gan padzēros, gan pielēju pudeles. Pat ja nokavēsim spēli, vismaz izdzīvosim – vienmēr vajag domāt pozitīvi!
Kāpiens turpinājās cauri vismurgainākajiem krūmiem, kuriem man pietrūkst epitetu, lai tos pienācīgi aprakstītu, līdz beidzot tikām uz taciņas! Jē! Paskatījamies pulkstenī – kavējam spēli par 15 minūtēm, taču parasti to drīkst kavēt 1 stundu, tāpēc pielikām soli, nekādas pauzes un šagojām lejā. Nogājuši līdz lejai, vēl ieskrējām viesnīcā, lai nomazgātos un pārģērbtos, Vadims mūs sasēdināja auto un marš uz spēļu zāli! Ieradāmies spēļu zālē ar 45 minūšu kavēšanos, lai secinātu, ka no otrās kārtas spēli drīkst kavēt tikai 15 minūtes!!
Mums jau bija vienalga – pieklājības pēc padiskutējām ar arbitriem, mēģinājām apelēt pie viņu sirdsapziņas, ka kalni un riebīgie krūmi nav nekāda joka lieta, taču nekā – nullīte gan man, gan Ilmāram. Nekas briesmīgs nav noticis un viss vēl ir priekšā, taču skaidrs ir viens – tik drīz vēlreiz kalnos kāpt es netaisos!
